Augšupejošā līkne rāda, ka ar katru gadu vairāk vai mazāk pieaug Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri nodrošinās vecumdienām, atlicinot kādu daļu algas ieguldījumiem privātos pensiju fondos. Pērn šis skaitlis sasniedzis 193 000 iedzīvotāju. Taču bankām nav datu, cik no šiem cilvēkiem regulāri veic iemaksas, cik ieguldījuši tikai dažus latus, cik pārtraukuši iemaksas, jo to vairs nevar atļauties vai mainījušās prioritātes, pirmdien raksta laikraksts Diena.
Treknajos gados nereti arī darba devējs veica iemaksas pensiju 3. līmenī, taču tagad daudzi to vairs nedara. Sabiedrības pētnieki atsaucas uz aptaujām, kas liecina: vairākums iedzīvotāju par vecumdienām nedomā. Pērn veiktā pētījumā tikai 19% iedzīvotāju atzinuši, ka no viņu rīcības ir atkarīgs, kādas būs viņu vecumdienas, saka sociālantropologs Roberts Ķīlis. Aptaujā viņiem jautāja, vai viņu izvēle, lēmumi, rīcība ietekmē viņu vecumdienas.
«Tātad samērā liela daļa cilvēku vecumdienas uzskata par kādu nošķirtu, atsevišķu kategoriju, kas ir nodalīta no viņu rīcības. Nesaista ar sevi lietas ar tik lielu laika distanci,» saka sociālantropologs. Taču tajā pašā laikā iedzīvotāji, visticamāk, vēlētos nodrošinātas vecumdienas, taču nedomā, vai var ko šobrīd darīt, lai to ietekmētu.
R. Ķīlis saka – nevar teikt, ka Latvijā dominējošā tendence būtu plānot vecumdienas. Viņš arī norāda uz alternatīvām metodēm, kā investēt vecumdienās, piemēram, var izvēlēties dzīvot veselīgi, lai pēcāk nebūtu tik lielu izdevumu par veselības aprūpi un zālēm. Investēt var, arī visu laiku mācoties un apmeklējot kursus, saka R. Ķīlis. Valstīs, kurās bijusi centralizēta plānošana, iedzīvotāji daudz nedomā par pašu ieguldījumu.
Sociologs Arnis Kaktiņš saka: «Aptaujas liecina, ka ļoti maz cilvēku domā par vecumdienām, plānošanas horizonti ir ļoti īsi.» Jo īpaši tas attiecas uz 20-30 gadu veciem cilvēkiem.
A. Kaktiņš norāda uz centrālo problēmu – uzticības līmeņa krišanos, proti, cilvēki uzskata, ka viss ir pārāk neskaidrs, neprognozējams, nav iespējams neko daudz saplānot. «Domā – kaut kādi [pensiju] līmeņi, kaut kādas iemaksas. Vai maz ir galvots, ka es vispār no tā visa kaut ko saņemšu?» noskaņu raksturo A. Kaktiņš.
Jautāts, vai samērā zemie iedzīvotāju ienākumi nav pie vainas, kāpēc daudzi iedzīvotāji neveido uzkrājumus, sociologs atbild: «Tas drīzāk ir aizbildinājums. Pētījumi liecina – lai kādi būtu ienākumi, patēriņa līmenis sasniedz vai pārsniedz ienākumus.»
Avots: diena.lv