Šorīt ir pirmā darba diena pēc ilgākām brīvdienām, cilvēku drūzma Rīgas metro līnijās steidzas atgriezties savā ikdienas rutīnā. Vīrietis pelēkā putekļu mētelī nesteidzīgi pērk kasē mēneša biļeti darba dienām. Viņš novietojis rīta bezmaksas metro avīzi uz kases lodziņa malas, atver maku, bet nevar ar cimdiem notvert rubļus. Novilcis cimdus, viņš meklē brilles, lai saskatītu pareizos nominālus. Rindas ir garas, cilvēki nervozē, kāds nobļaujas: „Mēneša biļetes pērciet laikā, kad nav rindas, mēs steidzamies!” Vīrietis atvainojas un paiet malā, cilvēki paspēj nopirkt savas braukšanas kartes pirms metro atnākšanas. Uz perona valdāms pozitīvs rīta satraukums, katram savs maršruts, katram savi dienas plāni. Maršrutā uz centru brauc Žoržs, trīsdesmitgadīgs vīrietis, kuru pagājušajā nedēļā ar lielu kaunu atlaida no darba. Tomēr katru nākamo dienu viņš turpina braukt tieši tajā pašā laikā, izkāpjot bijušās darba vietas stacijā. Viņš klīst astoņas stundas ap savu bijušo darbu, ienīstot visu, ko reiz mīlēja. Biroja ēku, kvartālu, ielu, luksoforu, maizīšu pārdevēju, parku, baložus, bet visvairāk savus kolēģus. Bijušos kolēģus. Katra tukšā diena Žoržu mocīja arvien vairāk, līdz viņš izdomāja atriebties priekšniekam, tam uzpūtīgajam knēvelim, kuram dzīve netaisnīgi piešķīrusi privilēģijas. Žoržs visu mūžu cīnījies par katru sīkumu, ciešot nepārtrauktu pazemojumu, bet šis te mazāk izglītotais švīts vienkārši iegūst visu bez piepūles. Pagājušajā otrdienā Alekss, tā sauc to cinisko mēslu priekšnieku, pasauca Žoržu uz draudzīgu neformālu kafijas pauzi priekšnieku labiekārtotajā atpūtas telpā. „Žorž, Žorž, cik ilgi tu jau šeit strādā!? Kādus trīs gadus, ne?!...” skaļā pozitīvā balsī pats ar sevi runā Alekss, maisot melnu kafiju ar kristāla stienīti. Nerūsējošā tērauda karotītes bojājot garšu, bet sudrabam ir tāda vecuma, tātad netīrības aura, domā Alekss. Žoržs gaidīja paaugstinājumu, bet drīz vien draudzīgi iesāktās sarunas laikā Alekss izmet: „Sākot ar šo minūti, tu vairs šeit nestrādā. Apsardze tevi pavadīs. Paliec sveiks, Žorž.” Žoržam šie kadri atkārtojas no pamošanās brīža līdz došanās pie miega. Viņš atver acis un sev pretim ierauga Brigitu, firmas grāmatvedi. Žorža asinsspiediens strauji kāpj, viņš dusmās sažņaudz dūres. Brigita... Brigita bija arī Aleksa māte. Arī Brigita ierauga Žoržu un, lai arī cenšas izvairīties no tieša acu kontakta, viņa nespēj atraut no viņa acis. „Vai viņš dabūjis jaunu darbu nedēļas laikā? Kāpēc viņš tik agri brauc?” viņai galvā šaudās nepatīkamas domas. Viņai Žoržs nekad nav paticis. Pie dēla tādiem neveiksminiekiem nav jāstrādā. Žoržs ir atvēris jaku, kaut kas spoži sarkans spīd pie viņa vēdera. Šajā brīdi sižets strauji mainās un kāds pēkšņs notikums liek stacijā esošajām personām aizmirst visus savus plānus. Katrs indivīds, lai kas viņš arī nebūtu, students, mākslinieks, skolotājs vai komersants, turīgs vai trūcīgs, kļūst vienlīdzīgs ar visiem apkārtesošajiem, lai vienotos kopīgā rīcībā, jo tikai visi kopā strādājot, viņi spēs atrisināt radušos situāciju un laimīgi nokļūt tur, kur viņus gaida.